Bērni mācās dzīvi no mums, tāpēc kopā pavadītais laiks ir vērtīgākie mirkļi, kurus bērni atceras. 

Bērniem ir svarīgi, ka izrādām interesi par viņu dzīvi. Pētījumi rāda, ka vissiltākās bērnības atmiņas saglabājas par it kā ikdienišķiem “sīkumiem” un tieši sīkumi ir tās lielās lietas, kas likušas bērniem justies mīlētiem, saprastiem un pasargātiem.

Cilvēks jebkurā dzīves posmā sev jautā: "Kas es esmu? Kāpēc es esmu? Kas man jāizdara šajā pasaulē?". Tas notiek gan mazam bērnam, iepazīstot savas spējas un to robežas rotaļu un spēļu veidā, gan pieaugušajam, piemēram, saskaroties ar dzīves izaicinājumiem vai krīzēm. 

Tāpēc apzinātība un saikne ar savu iekšējo pasauli īpaši pārmaiņu laikā sniedz zināmu drošības un stabilitātes sajūtu, jo katrā no mums ir unikālas spējas, prasmes un talanti, kas mūs padara īpašus un atšķirīgus un palīdz mums pārvarēt grūtības. Taču ir brīži, kad mums pašiem ar sevi nepietiek vai pietrūkst kādu zināšanu un prasmju, tāpēc atbalstu varam rast, tikai sadarbojoties ar citiem. Šīs sadarbības pamatā ir nepieciešama cieņa un emocionāla inteliģence, prasmes, kuras vispirms mēs attīstam paši pret sevi. 

Arī mana pieeja, kā strādāju ar klientiem, aicina vispirms pavērst savu iekšējot satelītu pret sevi, tur ieraugot savas īpašās spējas un resursus un "sakārtojot katram savu iekšējo istabu", taču tikpat svarīga ir nepieciešamība spoguļoties citam citā, tādējādi ieraugot pilno bildi. Tādēļ vēl jo vairāk - pasaulē, kura kļūst arvien globālāka un digitālāk - tieši cilvēciskās prasmes - apzinātība, empātija, mērķtiecība, komunikācija - top arvien nozīmīgākas un fundamentālākas. Mācīsimies kopā!

Empātija var būt burvju nūjiņa, ja pielietota, saudzējot sevi. Labāk apzinoties sevi un izmantojot empātiju, iespējams komunicēt veidā, kas ciena sevi un apkārtējos. Šādu prasmju attīstīšana ir noderīga pilnīgi visiem. Visos vecumos, dažādās dzīves situācijās, dažādās lomās, mēs varam tikai iegūt, pielietojot apzinātību, empātiju un atvērtu komunikāciju.

Bērniem - šīs prasmes piedāvā brīvību 'būt pašam' - tādam, kāds patiesi esi; 'neaizvērt' sevi un apzināties, ka pasaule sevī un ap sevi ir lielāka nekā mums dažbrīd šķiet

Vecākiem - šīs prasmes palīdz vecākiem ieraudzīt patieso otra cilvēka esību, vērtību un unikalitāti

Skolotājiem - šīs prasmes var parādīt, ka mēs mācamies visu mūžu, un jebkuru situāciju var mēģināt apskatīt no 360 grādiem

Bērniem būtiskas šīs prasmes ir gan socializējoties ar citiem, gan spējot pašam apzināties savas kvalitātes, pieņemt sevi, mīlēt sevi un saprast, ka katrs mēs esam atšķirīgs. Vecākos pašos šīs prasmes palīdz pilveidot tās savos bērnos. Mūsu bērni ir mūsu spogulis. Kā dzīvojam paši, tā mācās dzīvot viņi. Ja izprotam un ieklausāmies savos bērnos un citos cilvēkos, viņi iemācās tāpat rīkoties ar apkārtējiem.

Darbā un ikdienā ar bērniem sevišķi svarīgi ir izjust gan empātiju, gan atrast pareizo komunikāciju ar katru bērnu, kā arī apzināties, kā šobrīd jūtos pats, kā radusies kāda situācija un kā to risināt saudzīgi pret visām iesaistītajām pusēm, arī sevi pašu. Šīs svarīgās prasmes palīdz veiksmīgāk organizēt ikdienu, palīdz būt elastīgam pie izmaiņām, palīdz nezaudēt optimismu grūtās dienās un savaldību sarežģītās situācijās komunikācijā ar apkārtējiem, palīdz labāk izprast pašam sevi, pieņemt sevi tādu, kāds esi, izprast bērnus, kolēģus, vecākus. 

Tā ir kā spēja "iekāpt otra kurpēs" pirms ļauties emociju plūdiem un saprast, kā rīkoties gudri un veiksmīgi.

Veidojot savas attiecības ar bērnu, mūsu uzdevums, kā vecākiem, skolotājiem ir palīdzēt bērnam regulēt savas emocijas, kā arī attīstīt bērna pamatvēŗtības, tikumus, ieradumus - emocionālo, sociālo inteliģenci. 

Emocijas ir jebkuras komunikācijas sastāvdaļa un nozīmīgs faktors audzināšanas procesā. Uzskatu, ka savu emociju kontroli (spēja vadīt negatīvās emocijas, piemēram, trauksmi, dusmas, impulsīvās emocionālās reakcijas) svarīgi pilnveidot gan vecākiem, gan skolotājiem, gan bērniem. Pilnveidojot šo prasmi, pieaug paškontrole, uzticamība, apzinātība, spēja adaptēties, mērķtiecība un veiksmīga komunikācija.